Akadēmiskais centrs
Bērnība Rietumu kultūrā ir pagarinājusies neizmērojami ilgi, piektdien tiešsaistes lekcijā par diskrimināciju uz vecuma pamata sacīja Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene.
Viņa skaidroja, ka sākotnēji jēdziens "eidžisms" - veids, kā domājam, jūtam un rīkojamies attiecība pret vecumu un novecošanu - tika attiecināts tikai uz veciem cilvēkiem, taču šodien, kad bērniem un jauniešiem ir tikpat daudz tiesību kā pieaugušajiem, jauna cilvēka tiesības un sabiedrības attieksme pret tām mainās par labu šiem jaunajiem cilvēkiem. Piemēram, ja 20.gadsimtā nepieklājīga pieaugušā cilvēka uzvedība pret bērnu tika uzskatīta par normu, tad mūsdienās jauniešiem ir iespēja pret tādu protestēt.
Rubene norādīja, ka nereti, pašiem neapzinoties, cilvēki diskriminē kādu vecuma dēļ. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi, domāšanas - stereotipi, bet rīcības līmenī - diskriminācija, taču, jo vairāk parādās gados vecāku cilvēku, jo nepieciešamāk kļūst runāt un saprast, ka diskriminējot kaut kādā veidā tiek ierobežotas viņu tiesības.
"Mēs dzīvojam Rietumu kultūrā, demokrātiskā sabiedrībā, un mūsu galvenais morālais kodekss ir cilvēktiesības un to nodrošināšana dažādām sabiedrības grupām, kas ir būtiska sabiedrības prasība. Piemēram, Latvijā likums nosaka, ka, pērkot alkoholu, cigaretes vai enerģijas dzērienus, cilvēkam līdz 25 gadu vecumam jāuzrāda dokumenti. Tas ietver eidžismu, jo teorētiski katrs pārdevējs riskē tikt iesūdzēts par godu cieņas aizskaršanu tāpēc, ka tam "jāpiemet", vai cilvēkam ir vai nav 25 gadi," skaidroja Rubene.
Pēc profesores paustā, Rietumu kultūra ir aizmirsusi, ka visi cilvēki agri vai vēlu kļūs veci, savukārt noraidošā attieksme pret to kādu dienu atspēlēsies. Turklāt bērnība Rietumu kultūrā ir pagarinājusies neizmērojami ilgi, un šajā gadījumā tiek runāts par dažādiem fenomeniem, kas saistās ar lielu apjukumu un procesēšanu. Piemēram, funkcionālais vecums nav tas, ka ierakstīts pasē, bet gan ir individuālais sniegums par cilvēka personīgajām izjūtām, un eidžisms saistās ar to. Savukārt hroniskā vecuma posmi tiek radīti arvien no jauna, lai paildzinātu to brīdī, kad jauns cilvēks kļūst rīcībspējīgs.
"Negācijas rodas tad, kad mēs jūtamies, ka mēs drīkstam tā vai citādi uzvesties, bet sabiedrība saka, ka esam tam par jaunu vai vecu. Mums ir diskusijas par to, cik gados ir jāiet skolā, vai ir jāmācās līdz 19 gadiem un tamlīdzīgi. Funkcionālais vecums ir par to, lai mēs saprastu, ka cilvēki piedzīvo pieaugšanu un novecošanu dažādi, īpaši Rietumu kultūrā, kur nav striktu rāmju," norādīja Rubene.
