Bērni arvien agrākā vecumā tiek sūtīti profesionālajā sportā, kas var radīt ne tikai psiholoģisku nogurumu, bet arī specifiskas traumas. Vai tam ir jēga? Vai taisnība, ka, jo vairāk un skarbāk trenējas, jo labāki ir rezultāti? Sarunu festivāla “Lampa” ietvaros veidotajā diskusijā “Vai treneri ciena tikai rezultātus?” jomas speciālisti mēģināja rast atbildes uz jautājumiem par to kā sabalansēt uz rezultātiem vērstus sporta veidus ar cieņu pret pašu sportistu.


Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklēja:

Diskusijas vadītāja: Diskusijas dalībnieki:    
   

Ieva Pūce

  • Biatloniste
  • Psiholoģijas studente
  • "Papardes zieds" padomes locekle un brīvprātīgā

Helmuts Rodke

  • Sporta meistars
  • Daudzkārtējs Latvijas čempions vieglatlētikā
  • Lektors, publicists

Baiba Martinsone

  • LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore
  • Klīniskā psiholoģe

Kalvis Koskevičs

  • Sertificēts florbola treneris
  • Masieris un fizioterapeits

Diskusijas sākumā skatītājiem tika uzdots jautājums – Kas trenerim ir svarīgāks – rezultāts vai bērna fiziskā un psihoemocionālā veselība? 63 % respondentu atbildēja, ka trenerim svarīgāks ir sasniedzamais rezultāts.

Profesore Baiba Martinsone uzsver, ka sociālā un emocionālā attīstība ir neatņemama attīstības daļa, kas bieži vien tiek aizmirsta izglītības procesā. Līdzīgi arī sportā – jau no sākuma bērni bieži vien tiek virzīti uz rezultātu, tiek ieguldīts maksimāli daudz, lai attīstītu viņu sporta talantu. “Tomēr ir būtiskas ne tikai fiziskās prasmes, bet arī prasme koncentrēties un palikt mierīgam stresa situācijas, pārvarēt zaudējumus, sadarboties ar komandas biedriem – tās visas ir sociālās un emocionālās prasmes. Tas ir būtisks pamats uz kā veidot sportista talantu un attīstīt fiziskās spējas”, skaidro profesore.


Kā treneri izvēlas pieeju un metodes cilvēkiem, kuri netiek galā ar stresa situācijām sacensībās?

Psihoemocionālā sagatavotība ir daļa no treniņu procesa. Ja bērns nav gatavs iziet uz starta sacensībās, Helmuts Rodke uzskata, ka “vienalga ir jāiet un jāmēģina, jo tā arī ir pieredze, iespējams, būs pārdzīvojumi, bet ar katru reizi viņam būs vieglāk.” Helmuts uzskata, ka uz starta cilvēkam būtu jāiziet ka robotam, un tiklīdz cilvēks ir pārliecināts par savām fiziskajām spējām un sagatavotību, ir pietiekami daudz reižu saskāries ar sacensībām, šāds automātisks stāvoklis ir vēlams.

Kalvis Koskevičs piekrīt, ka pieredze ir par pamatu psihoemocionālajai sagatavotībai, tomēr viņš uzsver, ka “būtiski ir bērnam iemācīt kļūdīties un no kļūdām mācīties, un saprast, ka kļūdas nav nekāda traģēdija.” Kalvis arī uzskata, ka sporta procesu vajag padarīt patīkamu un ar pozitīvām emocijām piepildītu.


Komandas sporta veidos reizēm netiek izvērtēts vai visiem bērniem ir vienāds sagatavotības līmenis, un vai visi spēs tikt galā ar uzdevumiem. Kādi ir riski, ar kuriem var sastapties treneri vai sportisti? Kādas fiziskas un emocionālas traumas var rasties?

Helmuts Rodke min, ka treneriem ir nepieciešami lieli resursi, lai varētu individuāli izvērtēt bērna sagatavotību, fizioloģisko stāvokli, emocionālo sagatavotību, lai varētu arī individuāli attīstīt viņa spējas un prasmes. “Riski noteikti ir traumas, nevēlēšanās turpināt treniņus, jo bērnam nesanāk, jo ķermeņa uzbūve neatbilst sporta veidam. Un bērns pamet sportu.“ Helmuts uzsver, ka trenera uzdevums ir saskatīt bērna attīstības potenciālu nākotnē, jo, iespējams, pašlaik viņam nesanāk, bet, strādājot un pilnveidojot viņa dotības, ir iespējams ar gadiem sasniegt rezultātu.

Profesore Martinsone  uzskata, ka “viens no būtiskajiem elementiem sportā ir prieks un jautrība, kas, iespējams, skan nenopietni, bet tas ir viens no paņēmieniem, kā veidot attiecības. Virzīšanās uz rezultātu ļoti bieži ir saistīta ar neveiksmēm, zaudējumu un vilšanos, un ir būtiski bērnam sniegt arī prieku par procesu, un iedot sajūtu, ka viņš var.” Profesore arī min, ka atbilstošas slodzes došana, emocionāla briedināšana, nevirzot jau agrā vecumā uz augstiem rezultātiem, ilgtermiņā var sniegt labākus rezultātus. Kā piemēru profesore Martinsone min, ka “sacensībās ļoti bieži piedalās sportisti, kuri ir vienādi labi sagatavoti, bet uzvaru izšķir tas, kurš būs labāk emocionāli sagatavots, varēs savākties un koncentrēties.

Kalvis Koskevičs mēģina dod uzdevumus atbilstoši bērna spējām un ar šādām pielāgotām metodēm notur bērnus sportā, lai viņi nepamet treniņus jau sākumā. “Iespējams, viņi neiegūs augstus rezultātus, bet viņi vismaz fiziski sevi attīstīs un pilnveidos”, min Kalvis.


Cik nozīmīga ir attiecību veidošana trenerim ar sportistu?

Profesore Martinsone uzskata, ka attiecību veidošana audzēknim ar treneri ir ļoti būtiska. Kad tas ir izdarīts, var uzstādīt kopīgus mērķus, sastādīt kopīgi plānu kā šos mērķus sasniegt, atrast sportista personīgo nozīmīgumu šajā procesā. Profesionālā sportista profilā ir jābūt spējām virs vidējā līmeņa, ir jābūt neatlaidībai, jābūt motivācijai un noturībai, disciplīnai un arī sociālajam atbalstam. Tomēr sportā ļoti bieži fokuss ir uz kļūdām, un labs treniņa process tiek uztverts kā norma. Bet ir svarīgi, ka treneris sniedz arī pozitīvu atgriezenisko saiti izdošanās gadījumā arī parastā treniņa procesā. Profesore skaidro atšķirību starp treniņu procesu un sacensībām: ja treniņā attīsta prasmes, sacensībās – tās parāda. Ja treniņā mēģina izprast kļūdas, sacensībās – cenšas tās nepieļaut. Ja treniņā meklē atgriezenisko saiti, sacensībās - meklē atbalstu. Un profesore uzsver, ka “virzība tikai uz rezultātu ir cieši saistīts ar hronisku, jeb toksisku stresu, kas var novest arī pie fiziskām saslimšanām, ko parāda arī pētījumi.” Tomēr Helmuts Rodke min, ka izpratne par stresu tiek veidota dzīves laikā, un katrs zaudējums sniedz arī rūdījumu.


Vai bērni nevar pazaudēt savu individualitāti, ja bērni darbojas komandā?

Helmuts Rodke uzskata, ka katra cilvēka individualitāte ir pienesums komandai kopumā. Baiba Martinsone papildina, sakot, ka vecākiem kopā ar treneri ir jāsaprot vai bērnam vispār der komandas sporta veids, jo daži jūtas labāk individuāli darbojoties. Savukārt, Kalvis min, ka bieži vien individuālisti ir līderi. Sākotnēji viņi vēlas darboties vieni paši nevis komandā, bet, pieaugot, viņiem ir potenciāls kļūt par komandas līderi, un tas ir trenera pienākums to pamanīt un attīstīt.


Noskaties diskusijas ierakstu:

Dalīties