Akadēmiskais centrs
Pastāv mīts, ka pedagoģijas programmu studenti pēc absolvēšanas nemaz nesāk strādāt skolās. Realitāte ir citādāka – līdz pat 80% no izglītības programmu absolventiem sāk strādāt savā profesijā, bet absolventi visbiežāk nepaliek tur strādāt ilgāk par 5 gadiem. Sarunu festivāla “Lampa” ietvaros veidotajā diskusijā “Vai (jaunie) skolotāji grib palikt skolā?” tika meklētas atbildes uz jautājumiem - kādēļ cilvēki izvēlas kļūt par skolotājiem, ar kādām grūtībām skolotāji (jaunie) saskaras, kādēļ tiek pieņemts lēmums skolotāja darbu pamest, un kā varētu motivēt skolotājus palikt savā profesijā?
Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklēja:
| diskusijas vadītājs: | un diskusijas dalībnieki: | ||
 |  |  |  |
Oskars Kaulēns Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors, LU Izglītības zinātņu PhD grāda pretendents | Profesore Linda Daniela LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne | Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā LU Pedagoģijas zinātniskā institūta zinātniskā asistente | Agnese Slišāne LU Pedagoģijas zinātniskā institūta zinātniskā asistente, skolotāja, LU Izglītības zinātņu doktorante |
Pamatojumi tam, kādēļ cilvēki kļūst par skolotāju ir ļoti dažādi, un nevajadzētu satraukties, ka ne visi šo profesiju uzsāk ar rozā brillēm, lieliem ideāliem un vēlmi mainīt pasauli. Arī pragmātiski apsvērumi ir ļoti būtiski, kā atklāj arī diskusijas dalībnieki – dzīvesvietas tuvums skolai, nejaušība, zināšanu nodošana citiem, iespēja novietot automašīnu pie skolas un citi iemesli.
Profesore Linda Daniela atklāj, ka par skolotāju kļuvusi apstākļu sakritības dēļ. Profesore dzīvoja netālu no skolas, kura meklēja angļu valodas skolotāju. Angļu valodas zināšanas profesorei Danielai bija ļoti labas, tādēļ viņa pieteicās uz šo darbu. Paralēli tam, viņas bērni sāka iet šajā skolā, un profesore Daniela uzskatīja, ka būtu labi, ja viņa strādātu tajā paša skolā. Un vēl profesore caur joku min trešo iemeslu, ka, strādājot skolā, varēja novietot auto skolas stāvlaukumā. Profesore Daniela skolā ir strādājusi aptuveni 13 gadus. Paralēli darbam skolā, profesore sāka studijas doktorantūrā, kas aizveda uz zinātni un darbu Latvijas Universitātē. Tomēr darbu skolā pamest pamudināja arī vēl kāds iemesls – karjeras izaugsmes iespējas skolā ir ļoti minimālas. “Mēs kļūstam par labākiem skolotājiem, bet dažiem tomēr gribas kaut ko vairāk”, atzīst profesore.
Agnese Slišāne sākotnēji nedomāja, ka kļūs par skolotāju. Agnese sāka studēt ekonomiku un uzņēmējdarbību un bija pārliecināta, ka šajā jomā arī uzsāks un turpinās savu karjeras izaugsmi. Agnesi uzrunāja līderības programma, ko savulaik piedāvāja “Iespējamā misija”, un tā Agnese nonāca šajā kustībā. Agnese sāka strādāt skolā, kuru pati absolvēja, dzīvesvieta atradās blakus skolai. Darbs Agnesei ļoti iepatikās, un šī iemesla dēļ arī vēl joprojām strādā skolā. Apziņa par vēlmi mainīt pasauli Agnesei nāca vēlāk.
Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā pēc skolas beigšanas apzināti izvēlējās doties studēt pedagoģiju, un loģisks solis bija arī sākt strādāt izglītības iestādē. Viņas motivācija kļūt par skolotāju bija vēlme mainīt izglītības pieredzi skolēniem. Katrīna izvēlējās pirmsskolas līmeni, jo darbu bija iespējams savienot ar studijām. Mainot dzīvesvietu, pamainījās arī darba vieta, un Katrīna sāka strādāt interešu izglītībā. Arī šajā gadījumā būtisks faktors bija iespēja savienot darbu ar mācībām. Darbs Katrīnai patika, kaut arī bija daudz un dažādi izaicinājumi, kas tajā laikā tika pieņemti kā kaut kas pašsaprotams. Katrīna atklāj, ka punktu pielika darbs sākumskolā, kas lika pieņemt lēmumu pamest darbu skolā. Tomēr Katrīna atzīst, ka nekur tālu no izglītības viņa nav aizgājusi, jo strādā LU PPMF Pedagoģijas zinātniskajā institūtā ar dažādiem izglītības projektiem.
Agnese Slišāne stāsta, ka skolā sākusi strādāt bez "rozā brillēm" un lielām gaidām, jo uzskata, ka tas var likt ļoti ātri vilties. Viņa sāka strādāt un bija ļoti patīkami pārsteigta par klasē notiekošo. Agnese saprata, ka nevis viņa mainīs pasauli, bet skolēni, un Agneses uzdevums ir viņus motivēt un iedot apziņu skolēniem, ka viņi var mainīt pasauli, un skolotāja loma tieši šī iemesla dēļ ir tik nozīmīga.
Profesore Daniela piekrīt, ka skolotājs var uzsākt darbu ar jebkādu motivāciju, un ka tie ir mīti, ka skolēni neklausās, neko negrib un ir nepaklausīgi. Tas ir gandarījums un aizrautība strādāt ar skolēniem. Profesore tic, ka cilvēks var izglītībā nonākt jebkādā veidā, jebkurā izglītības līmenī un darīt labas un nozīmīgas lietas.
Kas ir jauns skolotājs? Kā un vai atšķiras jauna skolotāja vajadzības no pieredzējuša?
“Jauns skolotājs nav definējums pēc vecumu, bet gan pieredzes. Orientēšanās skolas telpās, organizatoriski jautājumi, komunikācija ar kolēģiem, kas var šķist kā sīkumi, var ļoti ietekmēt skolotāja pašizjūtu. Skolotājs savas emocijas - gan pozitīvās emocijas un mieru, gan arī trauksmi un nepārliecinātību par sevi paņem līdzi klasē, un to sajūt arī skolēni”, atzīst Agnese un piebilst, ka pedagoģiskā un arī metodiskā pieredze ir būtiska - zināšanas par to kā rīkoties situācijās, ar kurām tu neesi iepriekš saskāries. Vecums nes pieredzi, kas ir ļoti noderīga, bet jaunība, savukārt, sniedz citu enerģijas līmeni un jaunības maksimālismu.
Katrīna min, ka jaunais skolotājs var tikt definēts arī kā skolotājs, kurš uzsāk darbu jaunā darba vietā neatkarīgi no vecuma vai iepriekšējās pieredzes, jo katrā izglītības iestādē ir cits mikroklimats, kas ir jāiepazīst, jāapgūst, un tas nav viegli nevienam.
Profesore Daniela piebilst, ka metodiski pieredzējušie skolotāji būs zinošāki, bet tajā pašā laikā pieredze var traucēt rīkoties citādāk un inovatīvāk, atzīmējot, ka vecuma grupa nekādā mērā neietekmē skolotāja sniegumu.
Faktori, kas ietekmē skolotāja motivāciju palikt vai pamest darbu skolā.
Diskusijā tika iesaistīti arī skatītāji, un LU PPMF prodekāne, profesore Zanda Rubene piekrīt, ka karjeras izaugsmes iespējas ir viens no iemesliem, kādēļ skolotāji pamet skolu. Iespējams, var veidot atbalsta sistēmu skolotājiem, kuri ir ieguvuši doktora grādu, vai veidot skolu sadarbību ar augstskolām. Profesore min ārvalstu augstskolu pieredzi, kur zinātņu doktoru darbs skolās tiek atbalstīts, lai veidotu teorijas un prakses pārnesi dažādos izglītības līmeņos. Profesore Rubene min arī mikroklimatu un attiecības ar kolēģiem kā ļoti būtisku faktoru, kas savulaik ietekmējis arī pašas lēmumu atstāt darbu skolā. “Pieņemts, atbalstīts un novērtēts – šie ir ļoti būtiski motivējoši faktori jebkuram cilvēkam”, uzskata profesore.
Irina Avdejeva, LIZDA priekšsēdētājas vietniece piekrīt apgalvojumam, ka atbalsts skolotājiem no skolas vadības un kolēģiem ir ļoti būtisks. Tomēr oponē apgalvojumam, ka karjeras iespējas nepastāv. “Iespējas pastāv gan vertikālā, gan arī horizontālā līmenī, piemēram, jomu koordinators, mācīšanās konsultants, dalība projektos, mentora darbs, arodbiedrības līderi u.c. Iespējas ir, bet jautājums cik par tām tiek runāts”, min I. Avdejeva
Diskusijas laikā tiek izvirzīts vēl kāds nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt skolotāja vēlmi palikt vai pamest darbu skolā, un tā ir sadarbība ar skolēniem. Agnese Slišāne uzskata, “ka sadarbība ar skolēniem ir prioritāte, jo ar skolēniem tiek pavadīts visvairāk laika”. Šim apgalvojumam piekrīt arī Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā.
Profesore Daniela uzskata, ka liela problēma ir “žēlošanas diskurss” - ka bērni ir slikti, vecāki, atalgojums, skolas un skolu valdība ir slikta. “Ja padomā par jaunu skolotāju, viņš redz sabiedrībā pastāvošo nostāju un tiek nostādīts situācijā, kurā kādam viņu vajadzēs aizstāvēt un žēlot, gan sabiedrības attieksmes, atalgojuma, slodzes un citu faktoru dēļ. Un tādējādi tiek patērēta enerģija aizstāvot sevi un savu profesiju, lai gan šo enerģiju varētu patērēt citur”, stāsta profesore Daniela.
Diskusijas dalībniekiem tika lūgts arī atbildēt uz jautājumu par visnebūtiskāko skolotāja profesijas izvēli ietekmējošo faktoru, un Agnese Slišāne uzskata, ka vismazāk nozīmīgais faktors profesijas izvēlei ir skolotāja prestižs, jo Agnese atzīst, ka viņa pati ir tā, kas veido priekšstatu par sevi kā skolotāju. Profesorei Danielai, kļūstot par skolotāju, visnenozīmīgākais faktors bija atalgojums. Savukārt, Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā kā sev vismazāk nozīmīgo faktoru min karjeras izaugsmes iespējas. Tomēr Katrīna arī atzīst, ka tam noteikti vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, lai piesaistītus spējīgus un prasmīgus skolotājus, lai viņi jūtas vērtīgi un novērtēti.
Diskusijas vadītājs Oskars Kaulēns atzīst, ka viņam darba vidē ļoti būtisks faktors ir pārmaiņu un ideju īstenošana, un viņš ir aizgājis no iepriekšējām darba vietām tieši šī faktora trūkuma dēļ. Un šobrīd Oskaram papildus karjeras izaugsmei, esot Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktoram, ir pienākums šo dinamiku un izaugsmi nodrošināt savā skolā.
“Kad sāku strādāt skolā, es sev teicu – man ir jāieiet skolā ar rozā brillēm, jo sliktākais, kas ar viņām var notikt ir tas, ka viņas tiks sadauzītas, es viņas noņemšu un ieraudzīšu kāda ir realitāte” saka Oskars Kaulēns.
Noskaties diskusijas ierakstu:
