MĒNEŠA PĒTNIEKS Linda Daniela: ikvienas nozares attīstības pamatā ir labi pedagogi

  Kā jums dzimst idejas projektiem? Tas ir ļoti dažādi, piemēram, tiek izsludināts projektu konkursa pieteikums, tad mēģinām saprast, kas tur noderētu un kura no mūsu idejām varētu tikt aktualizēta. Dažreiz idejas rodas konferenču laikā, kad satiekamies ar līdzīgi domājošiem kolēģiem un vienojamies, kāda varētu būt tēma, ko kopā pētīt. Dažreiz tā ir vienkārši fantastiska un ilgi lolota ideja, ar kuru sākam strādāt bez finansiāla atbalsta un vēlāk skatāmies, varbūt izdodas pētījumu paplašināt un piesaistīt tam arī atbalstu. Kādas ir pašlaik aktuālās jūsu pētniecības un projektu jomas? Kopā ar vēl 17 Eiropas valstīm piedalāmies Eiropas Savienības pētniecības institūta veiktajā pētījumā “0-8 gadus vecu bērnu digitālā kompetence”.  Erasmus+ projektā “Robotikas izmantošana skolas pamešanas novēršanai” kopā ar Itālijas un Grieķijas kolēģiem izstrādāsim metodoloģiju un pārbaudīsim to reālā skolu vidē. Kopā ar kolēģiem no Spānijas veicam salīdzinošo pētījumu “Uzvedības problēmu cēloņi klasē”. Savukārt projektā “Atbalsts pirmās valodas apguvei” kopā ar dažādu valstu pētniekiem tiks analizētas esošās atbalsta sistēmas bērniem ar pirmās valodas apguves problēmām. Vai jūsu pētniecības interešu lokā ir visas vecuma grupas? Es uzskatu, ka pedagoģija ir viena no svarīgākajām zinātnēm, jo mums nebūs ne matemātiķu, ne reklāmas speciālistu, ne ārstu, ja viņus skolā labi nesagatavos – ir vajadzīgs gudrs, zinošs un aizrautīgs pedagogs. Manas intereses tiešām ir ļoti plašas – gan pirmsskola, gan skola, gan sociālā pedagoģija utt. Vecuma grupas, par kurām interesējos pedagoģiskā aspektā, arī ir diezgan plašas. Kas jādara, lai kļūtu par labu pedagogu? Pirmkārt, ir jāgrib strādāt ar bērniem un cita vecuma cilvēkiem. Otrkārt, jāgrib strādāt ar sevi, jo katram ir sava pieredze un ne vienmēr tā ir pieredze, ko tiešā veidā vajag pārnest uz savu pedagoģisko darbu. Saistībā ar skolu, mums katram jāsaprot, kāda ir šī pieredze, kas mums traucē un ko mēs varam darīt, lai savu pieredzi papildinātu, pilnveidotu un izmantotu darbā. Protams, jāzina gan mācību priekšmeta metodoloģija un psiholoģija par bērna vecuma posmiem. Šodienas pedagogam jāpārzina arī normatīvie akti, pirmkārt, lai nodrošinātu, ka citi nenodara pāri bērnam, zinātu, pie kā var vērsties, ja gadās saskarties ar šādu situāciju, un otrkārt, lai pats pedagogs nedarītu pāri bērnam. Ir liela daļa foršu jauno pedagogu, kuri sabīstas, saskaroties ar problēmām. Un to nu gan nevajadzētu darīt, jo tieši viņu vēlme darīt kaut ko labu un mainīt pasauli, mainīt pedagoģisko vidi, ir tā, kas virza uz pārmaiņām. Vai pastāv kāda statistika par skolotājiem, kuri vardarbīgi izturas pret bērniem? Par statistiku neatbildēšu, bet domāju, ka ir iespējami tādi gadījumi. Projektā, kura mērķis bija sociālās atstumtības mazināšana, mēs kopā ar kolēģiem veidojām programmas, lai mazinātu gan uzvedības problēmas, gan agresijas gadījumus, gan arī vardarbību. Bija programma „Atbalsts pozitīvai uzvedībai”, kurā mēs mācījām skolotājus, kā strādāt un nodrošināt disciplīnu, kādas metodes izmantot, kā reaģēt, ja kāds kļūst vardarbīgs. Kā skolotājs, mainot savas darba metodes, panāk izmaiņas klasē. Bija arī programma „Sociāli emocionālā audzināšana”, kurā skolēniem tika mācīts nevardarbīgi risināt konfliktus, cieņpilni sadarboties un izvirzīt saprātīgus mērķus un risināt problēmjautājumus. Vai skolotājs var iesaistīties bērna audzināšanā, vai tas tomēr primāri ir vecāku pienākums? Gan jā, gan nē. Kā mēs uztveram audzināšanu. Ja mēs to uztveram kā mērķtiecīgu procesu, kurā kāds stāv blakus un cenšas izskaidrot, kādas ir vērtības, tad droši vien tas ir vecāks, kas to dara, bet tai pat laikā skolotājs arī paveic milzīgi daudz. Pirmkārt, ja mājās šī pieredze nav pozitīva un nav bijis ģimenes atbalsta, tad skolotājs var parādīt, ka var būt arī savādāk. Ja skolotājs rāda, kā izturēties savstarpēji cieņpilni un mierīgi, tad viņš arī sekmē audzināšanas procesus. Skolotājs arī organizē aktivitātes brīžos, kad skolēniem jau veidojas konflikti. Tas ir jādara, nevis tikai pasakot „beidz konfliktēt”, bet arī panākot, lai situācija tiek izprasta un lai skolēni gan mācītos risināt konfliktus, gan arī cieņpilnu saskarsmi, lai konflikti turpmāk neveidotos. Audzināšana var tikt skatīta arī plašā mērogā kā process, kad audzina visi – gan vienaudži, gan cilvēki uz ielas, gan cilvēki mediju vidē, gan vizuālie tēli, grāmatas utt. Komentējiet, lūdzu, situāciju, kad tēvs atnāca uz skolu ar siksnu un mēģināja pāraudzināt meitas klasesbiedreni. Es šādos brīžos palieku diezgan nikna. Tas ir nepieļaujams gadījums. Ir daudz jautājumu – kā tika pieļauts, ka viņš tiek pie bērna, ar kuru viņam vispār nedrīkstētu būt nekādas darīšanas, it sevišķi skolas telpās? Kā pedagogs, stāvot blakus, to varēja pieļaut? Kāpēc pirms tam nav notikušas nekādas sarunas, nav risināta situācija – tā ir pamatlieta, kas jāsaprot visiem skolā strādājošiem – skolā mēs (pedagogi) esam atbildīgi par bērniem. Nevar būt situācija, ka skolā ienāk nepiederošs cilvēks, kas šajā gadījumā bija tēvs ar siksnu, un sāk kaut ko risināt, vienalga, kāda šī konfliktsituācija ir bijusi pirms tam. Tas ir jārisina savādāk, ar pedagogu starpniecību, nevis pedagogam stāvot klāt un noskatoties. Esmu kategoriski un ļoti, ļoti, ļoti pret šādiem gadījumiem! Un kā jūs vērtējat šo situāciju kā vecāks? Kā jūs risinātu tādu situāciju? Ja manam bērnam būtu nodarīts pāri, es ietu uz skolu un runātu, kas tur notiek un kāpēc. Varbūt ir cilvēcīgi saprotams, ka ir kāds impulss un gribas aiziet un kaut ko izdarīt pašam, bet skolā pedagogs ir tas cilvēks, kurš ir atbildīgs par bērnu drošību. Kā novērtēt psiholoģiskas vardarbības gadījumu, ja tā norisinās starp diviem skolēniem? Es būšu nešpetna un teikšu, ko saku arī lekcijās – bērni tā dara, viņi tā ir darījuši, jo viņi izmēģina dažādus uzvedības modeļus, bet tieši mēs kā pedagogi esam atbildīgi, lai risinātu problēmas un mācītu bērniem atbildīgu rīcību, mēs  – pieaugušie esam atbildīgi, kaut vai sākot ar to, ka bērniem ir jāpievērš uzmanība un nedrīkst būt vienaldzīgs pret pāridarījumiem. Mēs nedrīkstam neredzēt, ka kaut kas klasē notiek. Jābūt ļoti attālinātam no darba, lai nepamanītu, ka kaut kas nav kārtībā, kāds bērns ir saskumis vai saraudājies un klasē ir spriedze. Pedagoga uzdevums ir to risināt, organizēt nodarbības, iesaistīt vecākus, atbalsta personālu, piemēram, psihologu, sociālo pedagogu, kas palīdz, ja skolotājs nezina, kā rīkoties. Neiejaucoties un nerisinot mēs parādam, ka tā var rīkoties, mūsu ignorance provocē tādas rīcības. Lūdzu raksturojiet, kāda ir digitalizācijas procesu ietekme uz bērniem! Tā ir milzīga aktualitāte, jo pat pirmsskolas vecuma bērni šodien ļoti daudz lieto modernās tehnoloģijas, bet kā viņi to dara, kādas kompetences viņiem nepieciešamas? Problēma ir vairākos līmeņos. Pirmā problēma – ir ģimenes, kas var atļauties šos medijus iegādāties un bērniem nodrošināt tiem pieeju, taču ir ģimenes, kas to nevar atļauties. Veidojas plaisa starp tiem, kas būs kaut ko iemācījušies – mācēs to izmantot, darboties digitālajā vidē, atlasīt informāciju utt., un būs grupa, kam nebūs attīstījusies kompetence šos mediju lietot. Otrs risks – ne vienmēr vecākiem ir pietiekamas zināšanas, lai saprastu, cik daudz bērniem vajadzētu pavadīt digitālajā vidē, kādu saturu viņiem piedāvāt utt. Piemēram, no sensorās attīstības viedokļa – ja bērns nekustīgi, skatoties ekrānā, sēž ilgu laiku, tad tam viennozīmīgi ir ietekme uz redzi, stāju, varbūt arī nervu sistēmu utt. Nenoliedzot, ka medijiem ir arī liels pedagoģiskais pienesums, jo tur var atrast informāciju, var mācīties un attīstīt noteiktas kompetences, un ar to ir jārēķinās. Tātad mums ir jāizprot, cik daudz laika viņi var pavadīt mediju vidē, un ko darīt, lai sabalansētu laiku, ko pavada šajā vidē un ko pavada kustoties un veicot dažādas aktivitātes reālajā vidē. Un kā vecākiem kontrolēt saturu, kas bērniem ir pieejams. Pieņemot, ka medijos ir arī cilvēki, kas nebūt nav ar godīgiem nolūkiem, kā nodrošināt, lai bērni būtu pasargāti? Tā ir plaša joma, par ko ir jādomā un jāstrādā jau pirmsskolas pedagogiem, kuriem arī nereti nav skaidrs, kā izmantot digitālos mediju. Ir daudz spēļu, atjautības uzdevumu, mācību uzdevumu, kur digitālos medijus var un vajag izmantot, nevis ignorēt. Tā ir lieliska iespēja un lielisks resurss, jo visu noliedzot, bērni to dara nekontrolētā daudzumā un veidā. Virzieni, kuros strādāt, ir ļoti daudz, un droši vien mēs arī turpināsim. Kāda ir jūsu pētnieces ikdiena? Ikdiena ir ļoti dinamiska – lekcijas, studenti, kas ir liela darba daļa. Ir pētnieciskais darbs – dažādi pētījumi, to metodoloģijas izstrāde, rezultātu apkopošana, analīze utt., publikāciju gatavošana, došanās uz konferencēm, tikšanās reizēm. Kā Jūs nonācāt pie savas profesijas? Vai gribējāt kļūt par pedagogu jau bērnībā? Īstenībā nē, negribēju gan. Tas, ka nonācu pie pedagoģijas, sākumā bija diezgan nejauši,  bet pēc tam vēlme darboties pētniecībā un strādāt pedagoģijā bija ļoti apzināta un studijas doktorantūrā jau bija ļoti mērķtiecīga izvēle. Kā jau minēju iepriekš, bez gudriem skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem nebūs gudru speciālistu nevienā no jomām. Ja nebūs, piemēram, labas latviešu valodas skolotājas, kas iemācīs lasīt, rakstīt un izteikties, tad nebūs arī šīs prasmes izteikties, formulēt savu domu, pierakstīt to utt. Mēs varam ieguldīt daudz naudas zinātnē, bet, neparedzot šo pedagoģisko pamatu, uz kura viss balstās, es domāju, ir risks, ka mēs būsim spiesti konstatēt, ka mums trūkst izglītotu cilvēku, kas to visu varētu virzīt tālāk. Man ir diezgan utopiska ideja, ka pedagoģija ir pati galvenā zinātne. Droši vien jau katrs uzskata savējo par galveno. Vai jums ir vīzija par ideālo izglītības sistēmu nākotnē? Viena no pārliecībām ir tāda, ka ar mūsu bērniem viss ir kārtībā. Otra jau ir konkrēta vīzija – visiem bērniem Latvijā ir vienādas iespējas un visiem ir pieeja jaunākajiem metodiskiem resursiem un digitālajiem medijiem. Es zinu ļoti daudzus ideālus skolotājus, ja tā var teikt. Mana vīzija būtu, ka visi skolotāji būtu tik aizrautīgi, ka iedvesmotu bērnus. Vai atceraties arī kādu savu skolotāju? Atceros! Gan foršās, gan neforšās skolotājas un skolotājus! Bet runājot par foršajiem, man paveicās, ka klases audzinātājs bija Jānis Vanags, tagadējais arhibīskaps, toreiz – ķīmijas skolotājs. Ļoti iedvesmojošs. Bija arī citi jauki skolotāji un augstskolas pasniedzēji, kuriem labprāt teiktu paldies par viņu darbu. _{Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!}